Dāvāja Māriņa meitenei mūžiņu

Kad bērnībā, bērnībā

Man tika pāri nodarīts,

Es pasteidzos, pasteidzos

Tad māti uzmeklēt tūlīt,

Lai ieķertos, ieķertos,

Ar rokām viņas priekšautā.

Un māte man, māte man

Tad pasmējusies teica tā:

Piedziedājums:

„Dāvāja, dāvāja, dāvāja Māriņa

Meitiņai, meitiņai, meitiņai mūžiņu,

Aizmirsa, aizmirsa, aizmirsa iedot vien

Meitiņai, meitiņai, meitiņai laimīti“.

Tā gāja laiks, gāja laiks,

Un nu jau mātes līdzās nav.

Vien pašai man, pašai man

Ar visu jātiek galā jau.

Bet brīžos tais, brīžos tais,

Kad sirds smeldz sāpju rūgtumā

Es pati sev, pati sev

Tad pasmējusies saku tā:

Piedziedājums:

„Dāvāja, dāvāja, dāvāja Māriņa

Meitiņai, meitiņai, meitiņai mūžiņu,

Aizmirsa, aizmirsa, aizmirsa iedot vien

Meitiņai, meitiņai, meitiņai laimīti“.

Kā aizmirsies, aizmirsies

Man viss jau dienu rūpestos,

Līdz piepeši, piepeši

Nopārsteiguma satrūkstos,

Jo dzirdu es, dzirdu es,

Kā pati savā nodabā

Čukstklusiņām, klusiņām

Jau mana meita smaidot tā:

Piedziedājums: (×4)

„Dāvāja, dāvāja, dāvāja Māriņa

Meitiņai, meitiņai, meitiņai mūžiņu,

Aizmirsa, aizmirsa, aizmirsa iedot vien

Meitiņai, meitiņai, meitiņai laimīti“.